central img

Mans stāsts un pieredze

Es pirmo reizi uz trenažieru zāli aizgāju aptuveni 11 gadu vecumā. Tie bija laiki, kad pilsētā, kur es dzīvoju tikai sāka attīstīties sporta klubi. Mans brālis ar saviem paziņām bija pasācis apmeklēt sporta zāli. Viņš bija trenējies aptuveni 3, 5 gadus un bija sasniedzis diezgan labus rezultātus, no tieva, kaulaina pusaudža viņš bija izveidojies par atlētisku jaunekli.

Un tā palēnām iespaidojies no viņa kādu dienu es aizgāju līdz. Sākumā likās tik jocīgi atrasties tādā vietā ar tik daudz nepazīstamiem cilvēkiem, bet kurus tajā pat laikā vieno līdzīgs mērķis – mainīt sevi, kļūt sportiskākiem, veselīgākiem, pilnveidot sevi fiziski un arī garīgi.

Tāds bija mans pirmais iespaids, protams, tolaik es to visu būtu aprakstījis varbūt mazliet savādākiem vārdiem. Bet jau tajā pašā reizē pēc treniņa es piedzīvoju nepatīkamu brīdi, kāds zāles apmeklētājs garderobē mani nekaunīgi aizstūma malā, jo es viņam it kā traucēju. Ar to gribu pateikt, ka tas, ka cilvēkiem ir līdzīgi mērķi nenozīmē, ka viņi būs laipni pret jums.

Un šādu rupju tēvaiņu man ir gadījies sastapt vēl daudz. Toreiz es biju mazs 11 gadīgs puika, kas diez vai svēra daudz vairāk par 50 kg. Es neko nevarēju darīt, bija vienkārši jāpacieš nelaipnā attieksme no apkārtējiem. Bet, protams, ne visi atlēti ir tādi.

Tā nu es sāku apmeklēt sporta zāli. Pāris reizes vēl aizgāju ar brāli, bet drīz vien sāku iet kopā ar saviem vienaudžiem, klasesbiedriem. Tā nu mēs trenējāmies kā jau visi iesācēji, kaut ko biju dzirdējis no citiem vienaudžiem, kaut ko tajā pašā sporta zālē.

Sākām trenēties neko daudz nezinot, darījām daudzus nevajadzīgus vingrinājumus, un tādus, kurus mūsu vecumā nemaz varbūt pat nedrīkstētu. Tolaik trenējos pēc domas – jo vairāk, jo labāk. Bet drīz vien konstatēju, ka tas nav ne tuvu patiesībai. Nekādas īpašas pārmaiņas savā ķermenī nemanīju. Tā mēs turpinājām aptuveni līdz 13 gadu vecumam. Pa to laiku es biju sācis lasīt dažādas grāmatas par fitnesu un kultūrismu, sācis ievākt kaut kādu informāciju par vingrinājumiem un par šo zinātnes nozari kā tādu.

Tā nu palēnām es sāku trenēties nedaudz savādāk nekā iepriekš, arī treniņu partneri nomainījās. Sāku trenēties divatā ar kādu jaunu draugu. Iekļāvu savā programmā pārsvarā bāzes vingrinājumus. Sāku daudz vairāk pievērst uzmanību tam, ko ēdu kā arī miegam.

Tā nu gāja mēneši un es sāku pamanīt progresu. Sākumā tas izpaudās kā ķermeņa svara palielināšanās, tad spēka un vis beidzot sāka parādīties arī pirmās pazīmes par muskuļu augšanu.

Gāja laiks, un sporta zālē trenējās vēl aizvien tie paši vīrieši, kas tad, kad man bija 11 gadi. Pamanīju, ka viņi neko tālu nav tikuši, kaut arī izpildīja pārsvarā bāzes vingrinājumus. Viņu attieksme pret mums skolniekiem nebija mainījusies. Nezinu kāpēc, bet tas aizskāra. Mēs palēnām progresējām ar vien vairāk, sākām palielināt treniņu svarus, un aptuveni pēc 1, 5. gada es no 55 kg biju izaudzis līdz 70 kg. Tas nenācās viegli, jo dominējošais ķermeņa tips man ir ektomorfais.

Man ir ātra vielmaiņa, smalki kauli un procentuāli maza muskuļu masa. Tāpēc es šos 70 kg uzskatīju jau kā sasniegumu. Bet vislabākais bija spēks. Aptuveni 14 gadu vecumā es biju kļuvis stiprāks nekā vairums varbūt pat vecāku pusaudžu un pat vīriešu. Mans ķermenis izskatījās sportisks – nopietni sportisks.

Domāju, ka nebūtu to sasniedzis, ja man nebūtu treniņu partnera. Mums savā starpā bija sīva konkurence, kas reizēm palīdzēja izspiest lieku atkārtojumu vai piemest kādu kilogramu svaru stienim. Tāpēc ļoti svarīgi, lai jums būtu atbildīgs un labs treniņu partneris, labs tādā nozīmē, ka viņam ir jāprot asistēt, palīdzēt jums reizēm pārvarēt kādus pēdējos atkārtojumus vingrinājuma laikā, jāprot uzmundrināt un sapurināt.

Treniņa laikā mēs maz runājām un daudz darījām. Sākām lietot arī dažus trenažierus, ar kuriem pēc vēl kāda laika mums bija jau par maz. Viens no iemīļotākajiem trenažieriem bija trošu trenažieris ar augšējo bloku, muguras laterālo muskuļu trenēšanai. Mēs nonācām līdz tādam līmenim, ka lietojām visus trenažiera atsvara blokus, un tas sāka izbrīnīt pat iepriekš nievājošos cilvēkus.

Kā jau iepriekš minēju manam ķermeņa tipam, lai sasniegtu kādus rezultātus vajadzēja pielietot lielus treniņa svarus. Pēc šādiem treniņiem mans izskats bija stipri mainījies. Mana mugura bija tik attīstīta, ka reizēm likās, ka vecie, resnie un iedomīgie zāles apmeklētāji, kas iepriekš mūs apsmēja, sāka mani apskaust.

Viņiem nebija proporcionāli veidotu, reljefainu ķermeņu, kaut arī piemita liels spēks un aiz muguras bija daudz vairāk treniņu gadu kā mums. Es turpināju treniņus, pievērsos tiem arvien nopietnāk. Reizēm pat nobastoju skolā kādu mācību stundu, lai tiktu ātrāk uz treniņu. Tas man kļuva par galveno.

Pēc kāda laika es pamanīju, ka ķermeņa augšdaļa bija krietni lielāka par apakšdaļu. Kā jau visi pusaudži es biju piemirsis par kāju trenēšanu. Tad es uzsāku nopietnus treniņus. Daudz ēdu barojošu pārtiku, kad varēju daudz gulēju. Pēc aptuveni 3 mēnešiem manas kājas bija ļoti izmainījušās, pašam par pārsteigumu, kājas attīstījās ļoti strauji. Es sāku progresēt ar vien vairāk. Kļuvu stiprāks atlētiskāks. Tad mēs ar treniņu partneri sākām apmeklēt otru, netālu esošo sporta zāli. Un mūsu redzeslokā, nonāca bokss.

Tā nu mēs sākām pirms treniņiem trenažieru zālē apmeklēt boksa zāli. Sākumā tas bija tikai prieka pēc, bet ar laiku mēs sākām abiem treniņiem veltīt vienādu uzmanību. Darbojoties ar dzelžiem mēs bijām attīstījušies par stipriem jaunekļiem, un bokss bija kā izaicinājums.

Pēc neilga laika, kad koordinācija bija uzlabojusies un arī kaut kāds inventārs bija iepirkts mēs atklājām, ka esam diezgan labā fiziskajā formā. Man kopš agras bērnības bija Astma, alerģiska slimība. Bet nodarbojoties ar sportu es biju veicinājis tās regresiju. Un 15 gadu vecumā jau gandrīz vairs nejutu tās ietekmi uz manu dzīvi. Kopumā sports bija padarījis mani par mērķtiecīgu, fiziski un garīgi stipru jaunekli.

Mani pat sāka nomocīt doma par fitnesa sacensībām. Bet drīz vien 16 gadu vecumā es kāda treniņa laikā traumēju celi. Un tikai tāpēc, ka pārkāpu pats sev izvirzīto noteikumu lieki nepielietot izolējošos vingrinājumus – tā nu es izmantoju lielus svarus izolējošā vingrinājumā kāju trenažierī un izrādījās tas bija nedaudz šķībs.

Vingrinājuma laikā ar inerci, manu kāju atmeta atpakaļ par daudz. Bija neliels krakšķis. Sākumā domāju, ka sāpes pāries, bet pēc pāris mēnešiem sapratu, ka lieta ir nopietna. Tā nu 16 gados mani treniņi apstājās, bet man taču tik daudz kas vēl bija jāizdara, jāsasniedz. Viss tikko tik bija sācies, svari auga, muskuļi attīstījās. Un tad pēkšņi trauma!!! :(

Tāpēc es tagad visiem, kas prasa man padomus, uzreiz iesaku vingrinājumus pildīt tehniski pareizi. Nepārforsēt ar slodzi. Visstabilākais progress ir lēns progress. Tā nu pagāja aptuveni pusgads, kamēr sāpes pārgāja, bet nespēka sajūta celi saglabājās vēl ilgāk. Tā nu es atsāku trenēties, bet tas pēc pāris mēnešiem atkal beidzās. Parādījās visādi darbi, vajadzēja saraut mācībās. Tā es turpmākos divus gadus ik pa laikam neregulāri trenējos, brīžiem ilgāk, brīžiem mazāk.

Es nezinu kā kļūt par Mr. Olympia, bet pats galvenais, ka nu es zinu kā izvairīties no traumām un kā progresēt, kā uzdzīt 10 kg muskuļu, izmainīt sevi un savus uzskatus attiecībā pret cilvēka iespējām. Aiz muguras jau 9 gadu gūtā pieredze. Patreiz domāju atsākt treniņus. Par laimi man vairs nebūs jātērē ilgi gadi, lai saprastu kas vajadzīgs progresam.

Tāpēc varu ieteikt – mācieties no citu kļūdām. Ievāciet informāciju, un galvenais pareizu informāciju. Gadiem ejot mana vērtību skala ir ļoti mainījusies. Agrāk sporta zālē sastaptie milzīgie tēvaiņi nu manās acīs ir tikai pastulbi cilvēki, kas šķiet ka nesaprot vai negrib saprast, ka nodara sev lielu ļaunumu nepainteresējoties par to kas ir pareizi un kas - nav.

Un lai cik jocīgi nebūtu vēl aizvien daudzi no viņiem atrodas tur pat kur pirms 9 gadiem, kad es sāku trenēties. Daudzi lieto steroīdus un citas anaboliskas vielas, kas sagrauj organismu no iekšpuses, kāda tur vairs veselība, estētika. Ir daudzas citas labas pārtikas piedevas, kas nav anaboli (Kreatīns, Glutamīns, Aminoskābes, proteīns u. c.)

Tāpēc saudzējiet savu dzīvību un veselību, jo tas ir pats galvenais.

Kaspars

 

Copyright © 2005 - 2015 Vīriešu veselības institūts. Visas tiesības aizsargātas.

For English Version Click Here & Blog