Ar ienaidnieka seju

Vai skaistums glābs Pasauli? Glīts izskats, popularitāte un atzinība sabiedrībā – lietas par ko iespējams sapņo ikkatrs. Liela uzmanība, pretējā dzimuma atzinība un pārējā pelēkā pūļa skaudība. Bet kā tad īsti ir dzīvot mūsdienās, kad pasaulē valda skaistuma kults? Bieži cilvēki nedomā par atbildību un sekām, ko tas uzspiež. Stereotipi un aizspriedumi mēdz būt ļoti nomācoši un apgrūtinoši. Nez vai kāds ir aizdomājies – kā būtu, ja māte daba būtu pieļāvusi kļūdu un jēram devusi vilka izskatu?

Vai tiešām sabiedrībā visu nosaka popularitāte, izskats, ieņemamais amats un draugu loks? Domaju, ka nē. Dzīve nav teātris un mēs tajā neesam aktieri. Ir cilvēki, kas to aizmirst, kam vis ir tikai melns vai balts un nekādā gadijumā savādāks. Būt vainīgam bez vainas. Vai kads ienīst suni tikai par to, ka vinš ir suns? Nē! Bet acīmredzot uz cilvēkiem šis likums neattiecas. Pārtikušie tiek nopelti, skaistie aprunāti un apskausti, vienkāršie nepamanīti vai ignorēti. Skarbi un patiesi un iespējams netaisni. Ja cilveki mācētu saskatīt un klausīties, dzīve būtu vienkāršāka, notiekošais taisnīgāks. Visiem ir tiesības dzīvot, piepildīt savus sapņus un būt mīlētiem. Visapkārt pastāv uzskats, ka pievilcība ir panākumu atslēga.

Neskaitāmas reizes ir dzirdēts: „Nu jā, izskatītos es tā, ne to vien izdarītu, man būtu viss un vēl vairāk!” Cilvēkiem patīk sapņot, grozīt realitāti un savas problēmas, nolaidību un neapņēmību novelt uz visādām citām lietām, bet tikai ne atzīt, ka ir par maz pūļu veltītas mērķu sasniegšanai.

Vieglāk ir domāt, ka populārajiem un skaistajiem sirds vietā ir ledus, bet tiem, kas nesaņem vēlamo uzmanību vai neuzskata sevi par simpātiskiem – tie ir tie skaisto iekšējo Pasauļu īpašnieki un tempļi. Bet kā būtu, ja uz mirkli aizmirstu aizspriedumus un noliktu malā stereotipus. Ja varētu iedomāties, ka tā nav un katrs veido sevi pats. Cilvekiem patīk par visiem visu zināt.

Vieglāk ir visus ielikt kādos rāmjos nekā katru atsevišķi iepazīt, analizēt un novertēt. – Tadā gadijumā var apgalvot, ka mēs esam kaili. Ka atvērtas gramatas, katram savs tipāžs, nozīme un misija. Bet tā nav. Cilveka lielākais ienaidnieks ir viņš pats. Katrs sev esam ienaidnieki, tikai paši mēs iegalvojam sev dažādas aplamas lietas, paši ļaujam sevi bradāt vai padoties. Kā ir būt apbrīnotam dēļ izskata, bet nenovērtētam kopumā? Dzirdēt par sevi visu, tikai ne patiesību. Pulcināt ap sevi paziņas, bet ne draugus.

Būt uzmanības centrā, bet ne mīlētam, gluži pretēji – nīstam. Neskaitāmas reizes tikt atraidītam dēļ stereotipiem, tikt neiepazītam, palikt bez iespejas pierādīt sevi, tikt apvainotam, pirms esi ko izdarijis. Patiesībā tam visam ir viens vārds, kas apzīmē – vientulība. Tas ir kā dzīvot ar masku, kas Tevi žņaudz un neļauj uzelpot. Lai kur Tu ietu, tas vajā Tevi, atstāj iespaidu uz visu ko dari.

Zinu kā ir dzīvot ar sava ienaidnieka seju. Pašam būt savu problēmu cēlonim, neuztvertam nopietni dēļ stereotipiem. Taču visi esam tikai cilvēki, kas grib dzīvot normālu dzīvi. Tas ir grūti, ja uz Tevi skatās kā uz citplanētieti, netic, vienmēr tur aizdomās. Bet ir tikai divi varianti, no kā izvēlēties – padoties un ļaut tā domāt citiem arī turpmāk, vai pierādīt ar savu rīcību un darbiem, ka pēc izskata cilvēkus nav jāvērtē un ka vari būt nevien ārēji pievilcīgs, bet arī tikpat saistoš iekšēji. Atliek tikai cerēt, ka būs, kas redz, klausās…

Cienīsim viens otru, mēs katrs esam unikāli un esam pelnijuši tikt novērtēti.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *