Atrast un pazaudēt

Katram ir dzīvē bijis brīdis, kad daudz laika veltam filosofiskam pārdomām par tās jēgu un kapēc notiek kā notiek. Dzīve ir viegla, ja to māk nesarežgīt un pilnīgi pretēji – sarežgīta, ja parāk daudz laika veltam pārdomām par pagātni un nākotni, varbūtības teorijām. Mūsdienās cilvēki ir tik aizņemti savā ikdienas ritmā, skriešanā, ka ļoti daudz, ko neapzināti palaiž garām.

Kāds meklē darbu, kāds kārtējo izklaidi nakts klubā, bet cits mūža mīlu. Katram ir savi mērķi, vajadzības un tiesības atrast to, ko vēlas. Ir arī cilvēki, kas nezin kas ir paši un tas ir vistrakākais, kas var būt, gan viņiem gan cilvēkiem, kas tiem ir apkārt. Bet par spīti visam šajā negācijām pilnajā laikā tieši tādi cilvēki daudziem šķiet visaizraujošākie. Bezrūpība, vienaldzība pret apkārt notiekošo un tendence mūžīgi iet uz priekšu piesaista.

Kādu moka ziņkārība, pievelk nezināmais un kas tad aiz tā slēpjās, bet citu vienkārši saista šķietami spēcīga personība . Un gluzi pretēji savu problēmu un pesimistisku domu pārņemtie tiek sabiedrībā kritizēti un izraidīti. Katrs ir unikāls, neatkārtojams un geniāls savā būtībā, taču daži ir līdzīgāki un citi atšķirīgāki, kas reizēm palīdz, bet savukārt citreiz traucē nodibināt attiecības vai pat vienkārši kontaktēties.

Tā nu ir iekārtots, jo vairak mēs kaut ko gaidam, meklējam, jo grūtāk ir orientēties plašajā „piedāvājuma klāstā”, kāds mānās un izliekās, cits vienkārši apjūk, nobīstās, kad ir sastapis meklēto, jo domas par to kā būs un vai būs kā sapņots šķiet biedējošas, jo ja nu neizdodas vai arī sapnis ir bijusi tikai ilūzija, kas palīdzējusi dzīvot, esot motivācijas vietā, pēc kā dzīties un tiekties. Vissvarīgākais ir tas, ka cilvēks nav „sala” un tam ir tieksme meklēt domu biedrus, sev līdzīgos un tuvos.

Neapšaubāmi sākot ar kādu draudzēties vai tikties, mēs savā ziņā, neapzināti, dodam otram cilvēkam cerību. Un šaja mirklī ir svarīgi, lai abiem viss būtu skaidrs uz ko viss virzās. Visbiežāk ir tā, ka cilvēki kaut ko meklē, bet nespēj saskatīt to, ka meklētais ir viņiem tuvumā. Meklējot vienu nonāk pie pavisam kā cita un tas pat sakumā priecē, bet ar laiku atklājas, ka tas nav reāli būt ar cilveku, kas nav līdzīgs, vismaz kādā mēra, Tev pašam. Tā notika arī ar mani.

Pavadiju tik daudz laika, gadus, cīnoties ar dažādām problemām, ka pašam neatlika laika. Nebija laika dzīvot, izbaudīt, priecāties. Līdz beidzot pienāca pacietības gals, tāda ka apskaidrība par situāciju un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem dzīvojot klusībā, neko neuzdrīkstoties, sāku rīkoties. Izdariju to, ko no manis iespējams negaidija – pieliku tam punktu, pagriezos un aizgāju. Bet par nožēlu velāk nācās saskarties ar daudzām citam problemām un itkā paredzētā uzvara pārvērtās par kaut ko līdzīgu drīzāk peldēšanai pa straumi.

Bija tik daudz, ko darit, bet ne drusciņas apņēmības. Es biju jau ieslīdzis pārdomās par visu un depresija bija mani panākusi, un kāds itkā čukstēja ausīs: „Ir laiks nocietināties…”. Pa šo ilgo laiku es biju jau sapratis, ka svarīgi, lai kas nenotiktu, ir nezaudēt sevī to labo, kas vel atlicis. Un brīdī, kad biju jau gandrīz padevies manā dzīve sagriezās kajam gaisā – atgriezās interese par dzīvi, sāku gaidīt katru nakamo dienu ar nepacietību.

Un jā – tā, protams, bija viņa. Sieviete, kas sastapta nejauši, un lai cik neticami nelikās, ja nebūtu bijuši tie iepriekšējie notikumi pagātnē, visas tās nebūšanas, kas mani virzija pa tām sliedem un ceļu, kuru biju sācis iet, tad mēs nebūtu sastapušies.

Savāda sajūta parņēma, jau sākumā, apmainoties ar pāris vēstulēm internetā, tāds vieglums un neuzspēlēta interese. Neapšaubāmi bija pretrunu laiks, jo šķietami biju apsolijis sev, ka nekas labs vairs nav iespējams. Un te pēkšņi tadas domas, kas uzplaiksnija kā ar video projktieri vecajās filmās. Sakumā gribējās uz to visu izturēties ar skepsi un distancēties, bet pēc kada laika šaubas bija zudušas, un pat vel vairāk, biju iepazinis Viņu – kas bija kā mūza un iedvesma, gaisma tuneļa galā, kas netieši teica: „ Saņemies, tici, dzīvo!”

Nezinu vai tas ir iespējams, mēs bijam tik līdzīgi un reizēm sāka likties, ka ne vien elpojam vienu skābekli, bet pat domājam vienas domas. Sarunām un dzīvei ejot uz priekšu laiks skrēja nemanot, minūte pēc minūtes un stunda pēc stundas, diena pec nākamās, un naktis… Brīžiem pat pieķēru sevi pie domas, kā viss ir pārvērties un ir neticami labi. Un brīdī, kad šķietami nekas nevar noiet greizi, kaut kas saļodzijās mūsu attiecībās, kas bija kā jaunuzcelta konstrukcija. Kaut kas notika. Varbūt attālinājāmies.

Varbūt tā bija greizsirdība, varbūt kāds nepareizs solis no manis. Liekas netaisni kādu satikt, iepazīt, izgaršot, sajust tik tuvu, ka smarža sajaucas un reibina, tad pazaudēt… Pazaudēt necilu iemeslu dēļ, laikā, kad citiem notiek dažādas tragēdijas, meli, krāpšanas. Bet šeit likās, ka ir tik jāgaida nākamā diena. Domāju vai notiks paradokss un lieta, dēļ kuras iepazināmies, kļūs par bendi…

Jautājums sev – kas ir svarigāk? Netikt ievainotam? Dzīvot neskartā  pasaulē ap kuru uzcelt mūri, kur nekas nenotiek? Vai tomēr par spīti visam, iet uz priekšu, riskēt, reizēm kļūdīties, svinēt uzvaras, neapraudāt pagātnes zaudes un dzīvot no pilnas krūts? Varbūt esmu naivs, bet es izvēlos dzīvot!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *